otrdiena

Četrkājainā inspektora vizitācija

Sv. Speerx inspicē nemanāmi. Pat tad, kad liekas, ka Sv. Speerx neko neinspicē, bibliotēka nevar snaust uz lauriem un cisu maisiem klusiņām, jo visu pieskata kāda modra un vērīga acs. Bet acu Sv. Speerkam ir daudz. Galu beigās - Sv. Speerx ir arī drusku tūkstošacis un redz visu.

Šodien Sv. Speerx bija aizņemts ar padomju dzeju un lasīja jauki ritmiski grabošus pantus par dūkano bēri, kas rēkdams uzšķērdīs dzimto zemi, lai sūrā pagātnes dvinga izkūp no dzimtenes purviem un krūmiem. Uzmini nu. Izrādās, tas viņiem ir bijis domāts traktors.

Pa to laiku, kamēr Sv. Speerx rakās pa apdzeltejušām grāmatām, bibliotēku pieskatīja Sv. Speerka sūtnis, kas šķietami rāmi gulēja uz LNB Barona ielas nama trepēm. 
Bet viņa modrā acs redzēja VISU. Arī to, kas tika noseivots cietajos diskos, digitalizēts, aprakstīts un fiksēts citos datu nesējos. Arī to, kas slēpjas iebrukušajos pagrabos, fondos un bibliotekāŗu rokassomiņās. Visu.

Melnais suns ir Viņsaules vēstnesis, kas redz garus un ērmus.
Jo vairāk - Pētera Šmita ticējumos rakstīts, ka melns suns var nāvi aizdzīt.

Foto autors: Ivars Indāns


Nobeigumā dzeja. 
Jo bibliotēka bez dzejas ir pliks šķūnis, lai ar kādiem gliemežgriestiem un Kanādas kļavu un Usūrijas bērzu paneļiem rotāts.
(Piedod, Raini, bet es drusku aizņēmos. Atpakaļ vari dabūt te.)



GRĀMATPILS




Tanī niknā dienā
Mūri brākšķot šķīda:
Grima zemē pils un lasītava...



Daiļā grāmatmeita
Sēd tur drupu pilī,
Projektē jau seši simti gadu. 



Pilī dzintarsienas,
Zaļa vara grīda,
Gliemežgriesti, sijas tēraudzilas;



Sēd tā Daugav's malā,
Acis drūmi kvēlo,
Sēd un projektē; tai melnais suns pie kājām. 




Melnais suns pa laikam
Norūc, paceļ galvu,
Tālu augšā juzdams birokrātus...




Viņā niknā dienā,
Betonstutēm krakšķot,
Celsies augšā pils un grāmatmeitas




Grāmatpilī audīs
Jaunus gaismas audus -
Zibens meti, audi varavīksnas. 




Jaunās gaismas audi,
Līdzi saules segai,
Silti apņems visus lasītājus.


ceturtdiena

Palmūzis bibliotēkā


Sv. Speerkam ir uzradusies mūza @kembibl, kas tviterī gādā, lai aizgādnis nepaliktu bez bibliotēkām, kā arī nemitīgi iepriecina ar optimisma un dzīves raibuma pilniem tekstiem. Ja Ķemeru bibliotēkas nebūtu, tā būtu jāizdomā. Drīzāk gan būtu jāsaka, ka Sv. Speerx viņu bija jau gandrīz izdomājis, bet tad viņa uzradās pati, līdzi nesdama svētuma elpu un saprašanu par cirka dzīšanai būtisko.

Tāpat Sv. Speerkam tagad ir arī personīgais fotogrāfs, kas steidz dokumentēt katru aizgādņa vizitāciju pie dažādām košām ciemu un pagastu bibliotēkām. Arī pie Ķemeru bibliotēkas, protams.
Tomēr, neraugoties uz tik labvēlīgiem apstākļiem, bija vajadzīgs zināms laiks, lai saņemtos jaunam ierakstam šai blogā. Gandrīz gads.



Šī bilde. Autors esot Sergejs Babikovs, bilde atrasta feisbukā.
Ieraugot kaut ko tik lielisku, Sv. Speerx ieķērcās aizgrābtībā, saplivināja zilos spārnus un steidza aplūkot detaļas.
Viņām ir spārni, viņas lido. Tās nav mušas, bet gan mazi bibliotēku inspektori. Lido, kur pašiem patīk. Un ja vēl viņus nofotografē pie bibliotēkas...

Bet. Beidzot ir zināms, KAS ir tas kronis Gaismas pils spicītē.
Tas vietām CAURSPĪDĪGAIS kronītis.


Tur nesēdēs LNB sisadminis un pats Vilks nevilks dūmu pīpi (bildē gan izskatās, ka jau velk un ne vienu vien), tur neieperināsies Karlsons, ne arī drošībā tiks novietots Dainu skapis, tāpat arī netiks nolikts brūns skapis, kur iekšā būs Burtnieku zemūdens pils atslēga, Lielā Kristapa īkška nospiedums un tās zivs, kas vaicā "Vai Rīga gatava?", zvīņas.
(Sv.Speerx atvainojas par iepriekš maldinoši pausto informāciju, bet atgādina, ka senās un aplamās prognozes vari lasīt šeit un šeit.)

Tā ir palmu māja!

Re, Turlavas bibliotēkā iejutusies Havaju palma, bet Dundagā uzziedējusi kartupeļu palma. Rīgā arī vajag!


Palmas ir stāvējušas pie Ēģiptes piramīdām (un gan jau tāpēc tās piramīdas stāv joprojām), palmas stāvēs arī bibliopils spicē. 
Kamēr bibliotēkā ir palmas, tas nav nekāds stikla kabūzis, bet īsts palmūzis!