Četrkājainā inspektora vizitācija

Sv. Speerx inspicē nemanāmi. Pat tad, kad liekas, ka Sv. Speerx neko neinspicē, bibliotēka nevar snaust uz lauriem un cisu maisiem klusiņām, jo visu pieskata kāda modra un vērīga acs. Bet acu Sv. Speerkam ir daudz. Galu beigās - Sv. Speerx ir arī drusku tūkstošacis un redz visu.

Šodien Sv. Speerx bija aizņemts ar padomju dzeju un lasīja jauki ritmiski grabošus pantus par dūkano bēri, kas rēkdams uzšķērdīs dzimto zemi, lai sūrā pagātnes dvinga izkūp no dzimtenes purviem un krūmiem. Uzmini nu. Izrādās, tas viņiem ir bijis domāts traktors.

Pa to laiku, kamēr Sv. Speerx rakās pa apdzeltejušām grāmatām, bibliotēku pieskatīja Sv. Speerka sūtnis, kas šķietami rāmi gulēja uz LNB Barona ielas nama trepēm. 

Bet viņa modrā acs redzēja VISU. Arī to, kas tika noseivots cietajos diskos, digitalizēts, aprakstīts un fiksēts citos datu nesējos. Arī to, kas slēpjas iebrukušajos pagrabos, fondos un bibliotekāŗu rokassomiņās. Visu.

Melnais suns ir Viņsaules vēstnesis, kas redz garus un ērmus.

Jo vairāk - Pētera Šmita ticējumos rakstīts, ka melns suns var nāvi aizdzīt.

Foto autors: Ivars Indāns

Nobeigumā dzeja. 

Jo bibliotēka bez dzejas ir pliks šķūnis, lai ar kādiem gliemežgriestiem un Kanādas kļavu un Usūrijas bērzu paneļiem rotāts.

(Piedod, Raini, bet es drusku aizņēmos. Atpakaļ vari dabūt te.)

GRĀMATPILS

Tanī niknā dienā
Mūri brākšķot šķīda:
Grima zemē pils un lasītava...

Daiļā grāmatmeita
Sēd tur drupu pilī,
Projektē jau seši simti gadu. 

Pilī dzintarsienas,
Zaļa vara grīda,
Gliemežgriesti, sijas tēraudzilas;

Sēd tā Daugav's malā,
Acis drūmi kvēlo,
Sēd un projektē; tai melnais suns pie kājām. 

Melnais suns pa laikam
Norūc, paceļ galvu,
Tālu augšā juzdams birokrātus...

Viņā niknā dienā,
Betonstutēm krakšķot,
Celsies augšā pils un grāmatmeitas: 

Grāmatpilī audīs
Jaunus gaismas audus -
Zibens meti, audi varavīksnas. 

Jaunās gaismas audi,
Līdzi saules segai,
Silti apņems visus lasītājus.