Ir dienas, kad lido dievi un trakie. Permanentais pilnmēness, kad visi kukainīši kust. Tā kā šodien ir tāda diena, tad Sv. Speerx kļūst par kukū vecmāmiņu un atceras jaunību.
Jo kurš gan zina, kā dzima doma fotografēt (skan kā dzeja)? Neviens to nezina. Jo bibliotēkas vienkārši tika fotografētas.
Bet reiz, 2005. gada pavasarī, Sv. Speerx devās divas nedēļas pavadīt Pēterburgas bibliotēkās. Kas zina, kā dzima šī lieliskā doma, bet tas bija komandējums, izdevumus sedza Pujāts, biļetes bija apmaksātas, vilcienu Sv. Speerx gandrīz nokavēja, jo dzēra alu Brīvdabas muzejā ar topošiem baznīckungiem.
Bet nu tas lai paliek memuāriem, kas iznāks 2052. gadā.
Bibliotēkā gan Sv. Speerx neizlasīja nevienu grāmatu. Bet tās bija ļoti jaukas 2 nedēļas PIE bibliotēkām.
Lūk, te arī stāsts - pie bibliotēkām ir jāfotografējas un bibliotēkas ir jāfotografē, jo bibliotēkas, kurās Sv. Speerx kaut ko lasa, viņš nefotografē. Bet, nu, daudz tādu vietu nav vis. Gods kam gods. Sv. Speerx lasa mājās un autobusā. Vai kāds ir redzējis Sv. Speerka māju bildi? Vai kāds vispār zina, kur šis dzīvo?
Pierādījums tam, ka bibliotēkas ir kā mūsu garīgā maize. Maizes veikals baro miesu, bibliotēka - garu.
Vienas mājas divas durvis. Netālu no Sv. Speerka naktsmājām kādā saulainā rītā, kad vijās ceļš uz bibliotēku.
Un te sākās Sv. Speerka ciešanu ceļš. Ejot uz bibliotēku, tika ieturētas pieticīgas pusdienas - ūdens, soļanka un maize. Un tad. Un tad. Iesāpējās zobs. Vaimandieniņjumprovasvāta. Tas bija kaut kas. Zobārstniecība ar iznesīgu un glumu šveicaru un zilos
kostimos tērptām sekretārēm, ievaskotas flīžu grīdas un iznešanās uz goda.
Turpmākās divas nedēļas Sv. Speerx apmeklēja zobārstu, vazājās pa Pēterburgu, trilloja un izklaidējās, kā arī kārtoja uzturēšanās reģistrāciju un bibliotēkas caurlaidi - katru dienu pa kādam solim uz priekšu birokrātijas jūrā.
Piemēram, vēroja mobilās tualetes pie Ermitāžas.
Iepazinās ar pagalmu un ielu dzīvi un sadzīvi.
Guva ieskatu vistkopībā. (Vistas un bibliotēkas ir ļoti cieši saistītas, kā rāda turpmākā Sv. Speerka pieredze, regulāri inspicējot LNB ar olu grozu padusē (un vienreiz pat lielu oranžu spaini).)
Iepazinās ar dažādiem ielu dzīves piedāvājumiem.
Un tad. Un tad. tad beidzot bija jābūt gatavai Sv. Speerka caurlaidei bibliotēkā. :)
Jauka diena. 26. maijs, Mankūža dzimumdiena, godam aizvadīta. 27. maijā, cerību spārnotas, ejam uz bibliotēku! Bet...
Bibliotēka bija ciet! Aiz dzelzs bruņām un metāla apkalumiem. Lai pārāk uzcītīgie lasītāji nelauztos iekšā un neapskādētu katalogus un grāmatas.
Jāpiebilst, ka 31. maijs ir Sv. Speerka dzimumdiena. Tam par godu Sanitārā diena, bibliotēku aizgādņa svētki, tika pārcelta uz citu datumu.
Protams, Sv. Speerx un Mankūzis aizdevās citos neceļos. Bet par to cits stāsts. Arī par milici bibliotēkas vestibilā, somu pārbaudi un Ļeņina galvu pie katalogiem, apputējušos samta aizkarus un zinātnisko auru lieliskajā bibliotēkas ēdnīcā, ko (atšķirībā no lasītāju zāles) Sv. Speerx pamanījās apmeklēt pat divas reizes.
Jo kas tad būtu, ja visus stāstus izstāstītu vienā reizē?
