Lieliski. Domāju, ka par to rakstīšu mirstīgā cilvēka blogā, bet tas tomēr nav tā. Jo kā lai raksta parastā blogā par inspekciju bibliotēkā? Un inspekcija bija koša!
Vakar biju
Cēsu Centrālajā bibliotēkā. Pasākumā "Ieklausies Latgales dzejā" piedalījās Anna Rancāne, Līga Seiksta-Deksne un es. Jāsaka, publikas prieku gan labāk vairoja mana darbavieta un Dr. grāds nekā pati dzeja. Bet tas jau loģiski - viņi nemaz nenojauta, ka ir ieradies pats bibliotēku aizgādnis un no šīs dienas bibliotēkas dzīve ies kalnā vien! Un kā lai neietu, ja tagad pieejamas plašākas telpas un darbinieki grib strādāt - acis mirdz un prieks klausīties. Cēsu bibliotēkas himna vien ir ko vērts! Ar slepenajiem pantiem.
Sv. Speerka bibliotēkas inspekcijā ir svarīgi nofotografēties pie uzraksta. Bet šai gadījumā nebija sīkas vaļas un fotoaparāta. Bet inspekcija tualetē mani ielī
gsmoja ne pa jokam! Jo Dzejas dienas ir spēks. Un latvieši ir daiņotāju tauta. Saki nu. Pērles ir visur!
Pirms braukšanas uzzināju, ka brauciena laikā jāviesojas arī skolā. Man no skolām ir neteiksim, ka alerģija, bet joprojām ar šausmām atceros zināmas lietas - piemēram, sacerējumu rakstīšanu. Līdz 4. klasei sacerējumus nerakstīju vispār (rakstīja mamma, es pārrakstīju savā rokrakstā), bet no 10. līdz 12. klasei rakstīju tikai par brīvajiem tematiem. Arī tad, ja brīvo tematu nebija. Bet, kā mēs ar draudzeni Santu tobrīd secinājām par vienu manu sacerējumu par Aspaziju: "ja pēc tā izlasīšanas rastos kaut mazākā nojausma, ka tā Aspazija vispār ir rakstījusi dzeju..." Beigusi skolu, visas burtnīcas sadedzināju - matemātiku, latviešu valodu un citus murgus.
E-pastā apvaicājos, ko nozīmē tikšanās skolā. Atbilde bija lieliska:
"Kā jau tikšanās skolā - jāpastāsta radošā biogrāfija,
jālasa dzejoļi. Tas noteikti nebūs lielā zālē, bet kādā klasē interesentiem. Ir
bijušas reizes, kad šajā skolā uz tikšanos atnāk tikai kādi 10 skolēni. Minūtes
40." Sapratu, ka manīs uz vietas. Jo radošās biogrāfijas man šā kā tā nav. Neko neatceros.
Skolā patiesībā bija kruti. Man tika Cēsu 2. vidusskola. Skolotājas no Latgales. Pilna telpa jauniešu. :) Tā laikam no visām laikam 3-4 Cēsu skolām prastākā. Tā vismaz sapratu no komentāriem. Laikam visas citas tur ir smalkās ģimnāzijas, bet man bija iedalīta vienkārši videne. Bet tas taisni bija labi. Jo Rancāni mocīja teicamnieces ar sagatavotiem jautājumiem, Seikstai uzdāvināja plauktu. Bet man bija vienkārši normāli bērni, ar ko aprunāties un kam pastāstīt par latgaliešu valodu.
Iespējams, es pat būtu ar mieru kādu brīdi pastrādāt skolā. Ja tikai nebūtu riska, ka kļūstu par učeni. Jo saki, ko gribi, bet učenes ir kaut kas baiss - man joprojām tā suga riebjas. Retajai izdodas palikt par cilvēku.
Vienu tādu satiku tajā pasākumā - veca, sirma kukažiņa, bet acis dzirkst. Un ar sajūsmu stāsta par saviem skolniekiem. Nolasīja fragmentu no viena skolnieka darba. Ja to puiku neviens maita pa ceļam nenograuzīs, tur būs normāla literatūra dienās. Jo man patika attieksme - lasa daudz, bet ne latvju literatūru. Un raksta labi - ar prātu un ar labu valodas izjūtu. 15 gados ar krampi - cienu katru satikto pusaudzi, kas skolai iet cauri ar mugurkaulu un savu saprašanu, vienlaikus tikdams galā ar prasībām.
Pats dzejas pasākums bibliotēkā mani no sākuma ļoti biedēja. Jo Baltajā zālē bija tikai baltas galvas (no 23 apmeklētājiem 2 vīrieši un 3-4 jaunāki par 40 gadiem). Ar nostalģiju dzirdēt dzimto valodu un paklausīties smuku dzeju. Bet man jau kaut kā nesanāk nekādi smukie panti - gadā 5 dzejoļi, tāpat pati nesaprotu, kas tur domāts. Tikai pēc tam pielec, kad palieku vecāka un gudrāka.
Bet, lūk, kāds vīrs palūdza palasīt manas lapiņas, jo slikti dzirdot. Visu pasākuma laiku viņš gulēja. Bet var jau būt, ka vienkārši ļoti uzmanīgi centās saklausīt vismaz kaut ko.
Visā visumā - cik ļoti es baidījos, tik beigās viss sanāca normāli. Jo neba es kāda dzejniece, neba daudz vazājusies pa tamlīdzīgiem pasākumiem. Man pat normālu bērnības atmiņu par dzeju nav, jo no padomju laikiem atceros tikai maizes veikala smaržu, dārzeņu veikala smaku un dažus braucienus uz muzejiem un izstāžu atklāšanām (baltās kokvilnas zeķubiksēs un vecākiem klēpī, Brigaderes muzejā sarīkojot tādu jandālu, ka darbinieces šokā aizbēga - man vienkārši drausmīgi riebās tās pretīgās filca vīzes, ko bija jāvelk kājās, lielākas par mani pašu). Dzejas dienu tai sarakstā nav.
Bet finālā Sv. Speerx tika pie glītas grāmatas "Cēsu bibliotēka 90 gados". Un tas vien ir ko vērts - novada vēstures materiāli apkopoti precīzi, korekti un interesanti. Cik skeptiski gaidīju to grāmatu, tik ieinteresēti šķirstu.
Stāsta morāle: risks attaisnojas - gan pats brauciens bija tāds iekritiens nezināmajā (tikšanās ar lasītājiem, no kuriem neviens nav lasījis no manis rakstītā apaļu neko, izņemot viena skolotāja, šķiet, no Ieriķiem bija dzirdējusi par maniem tvītiem), gan pieskaršanās pilnīgi cita novada pilnīgi citai kultūrai. Tieši tāpēc ceļot ir forši.
Jeb, citējot sirmās un smaidīgās tantes, kas pēc pasākuma gāja prom, sacīto: "Paldies par optimisma devu ilgam laikam!" Neskatoties uz to, ka dzeja lielākoties bija par nāvi un rudeni.
Bibliotēkām sveiks! Un smaidiet ar acīm. :)
