Vēl viens prieks bija rabarberu saldējums babuļu kafejnīcā uz stūra - mīksts, skābs un ar gabaliņiem. Tā kafejnīca tāda jokaina, bet salčuki viņiem labi - sevišķi sezonas tematiskie. Drīz jau būs ar zemenēm un mellenēm. Un kraukšķīgās glāzītēs.
Jo kā gadījās, kā ne (un gadījās tas Sv. Speerka cienīgi - nejauši un neviens velns nesapratīs kādā veidā), bet 15. jūnijā Gaismas pilī būs saldējuma vakars. Jā. Tā putra nu ir ievārīta, salčuks sabrūvēts.
Lieki būtu teikt un prasīt, vai Sv. Speerx ir gatavojies šim vakaram. Protams, nē. Vai Sv. Speerx gatavojas šim pasākumam? Protams, jā.
Atvēru apmēram tā laika (dāvināmās salčuketiķešu kolekcijas tapšanas laiks apmēram 1993.-1997. gadā) publiskās dienasgrāmatas, kas bija tā laika analogais blogs un skolā, vēlāk arī augstskolā tika dotas lasīt klasesbiedriem, skolasbiedriem, kursabiedriem.
Cerēju izlasīt kaut ko par saldējumu. Bet kas tev deva. :D Viss tikai par bibliotēkām! It kā jau toreiz zinātu, ka reiz man dos uz mājām grāmatas un neprasīs kontroltalonu - aizgādnis paliek aizgādnis.
Bet te citāti. Iedvesmai.
26.04.1997. Dažureiz man liekas, ka bibliotekāri ir īpaša suga, kas nepazīst ne pieklājību, ne sapratni, ne elementāro cilvēcību. Atceros kaut vai veco Bibliotekārieni Briesmīgo no skolas laikiem, kam ļoti jau nu patika tiranizēt un taranēt visus, kas pagadījās pa ceļam, un šī sasodīti līdzinājās Ivanam Bargajam, kurejamais nožmiedza savu vecāko dēlu, bet beigās valsti tāpēc mantoja tikpat, bet varbūt uz citu pusi garīgi slimais otrs dēls. Otra tā laika bibliotekāriene arī bija labā. Kompa. It kā tik ļoti asprātīga, bet īstenībā īsts kašķa gabals. Šīs te Nacionālajā arī labās - ja kas ne tā, ĀĀĀ, kas par ķērcienu!
27.04.1997. Sirds lūzt pušu, tik saulainā laikā ejot uz bibliotēku un zinot, ka tur tiks tupēts stundām ilgi.
04.05.1997. Kāpēc to Raini neviens bērnībā nenosmacēja ar spilvenu?
