sēdēju Luksemburgas filharmonijā un izdomāju beigās.
Šopēnam vajag kaut ko vairāk, man jau likās par sausu. var jau būt, ka tehniski bija ideāli, bet nu kaut kas neaizgāja - priekš manis. nebija ne ta dzirksteles, ne ta asuma. Prokofjevam dažas vietas bija tādas mīlīgas. man patika.
bet nu Šopēns - nu it kā kaut kas jau cēlās, bet nepacēlās. tā arī noļurināja. varbūt glīti, bet ne pa īstam. lai gan skaitījās kaut kāds nenormāli smalks pianists. bet varbūt tas Šopēns tāds arī ir. vai tad es zinu.
seja gan viņam bija kā klucis. klanījās un klanījās. 1 brīdi tikai pasmaidīja.
tā jau iet tiem brīnumbērniem, kas 11 mēnešu vecumā dzied Bahu un 11 gadu vecumā jau koncertē.
kad paliek nepilni 40, viss jau riebjas.
vispār interesanti vērot rituālus. kā vieni krāc gulēdami, citi aizvērtām acīm klausās un līgojas, citi plaukšķina, citi sit kājas, citi lec kājās. puķes gan tikai 1 sievišķis padeva.
toties 2. Šopēna gabala laikā nezkāpēc pēkšņi atcerējos stāstu par to, kā tante sita nost jenotsuni un dedzināja uz lauka līķi. un kā viņai bija bailīgi, jo tam lopam - "bolti zūbi, sorkonys lyupys!" un koncerta laikā sāku smieties.
te nu bija klasiskā mūzika un daile. Speerx līksmo un ķiķina saujā par kaut kādu beigtu jenotsuni.
______________________________________________
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru